Fotosesija kā paliekošu ģimenes mirkļu un atmiņu iemūžināšana

PALIEKOŠAS ĢIMENES ATMIŅAS Kopīga ģimenes fotosesija ir veids kā radīt paliekošas atmiņas, iemūžinot kopīgus mirkļus un arī svētkus. Šajos Ziemassvētkos Kristīne Dzenīte un viņas ģimene palīdzēja uzburt PIKU Ziemassvētku sajūtu, un reizē iemūžināja šo svētku sajūtu savas ģimenes albūmam.

Aicinājām Kristīni padalīties ar mums visiem par to, kā viņa pirmo reizi aizdomājās veidot šādu fotosesiju, un kāpēc fotogrāfijā notvertie kopīgie mirkļi ir Dzenīšu ģimenes vērtība.

Kad Tu pirmo reizi aizdomājies par fotosesiju kā ģimenes atmiņu krāšanas veidu un kā vērtību. No kurienes guvi iedvesmu un impulsu?

K: Man vienmēr ir patikusi bilde kā tāda. Atceros, kad maziņa būdam šķirstīju visus mājās pieejamos albumus pa neskaitāmām reizēm. Zināju, ka man noteikti tādi arī būs :) Katrā ģimenes periodā ir bijušas savas fotosesijas :) Gan mums kā pārim, gan mazajiem 18. dienā pēc dzimšanas (jo tik maziņus, vienā groziņā viņus ielikt vairs nevarēs nekad) un tas ir tik maģiski, ko bilde spēj darīt ar mūsu emocijām. Impulss nāk no sevis, tur arī rodas iedvesma.

Kāda bija jūsu pirmā fotosesija?

K: Mūsu pirmā kopīgā fotosesija četratā bija tieši Ziemassvētku fotosesija. Mazajiem tobrīd bija 7 mēneši. Tās ir tik siltas atmiņas, katrā Ziemassvētku fotosesijā viņi ir pilnīgi citādāki. Bērni tik ātri aug, mainās, ka gribas šos visus mirkļus ķert tieši tagad. Lai cik grūti ir gājis tajā dienā, fotosesija ir kā tāda pasaciņa, kurā tu esi iekāpis un aizmirsti par visām rūpēm, par nogurumu. Esi tu un tava ģimene (bet fotogrāfs, lai dara savu darbiņu) :) Bērni iemāca pielāgoties mūs visus, iemāca to, ka vislabākie kadri ir emocijām bagāti, neiestudēti - varbūt neveikli, bet tik dzīvi. Manuprāt, tieši Ziemassvētku fotosesijas mūsos vēl vairāk rod šo svētku sajūtu un dzirksteli acīs.

Varbūt Tu zini, vai esi arī iedvesmojusi kādus citus draugus, Tavus sekotājus veidot ģimenes vai personīgās fotosesijas?

K: Es zinu tikai to, ka pēc mūsu kopīgi aizvadītajām fotosesijām, mūsu fotogrāfam parādījās vēl vairāk darbiņa (ka tagad nezinām, kur lai paši iespraucamies) :))

Kāda ir bilžu skatīšanās tradīcija jūsmājās, vai ir kāds rituāls, kā jūs skatieties bildes? Vai arī dariet to spontāni? Kā tas izpaužas?

K: Es domāju, ka tas vairāk aktualizēsies, kad mazie paaugsies. Šobrīd tas notiek spontāni, kad uznāk kādi nostaļģiskie brīži, piesēžos pie datora, atveru mūsu virtuālo albumu un izskatu mapītes :) Patiesībā, ļoti gribu sakārtot arī taustāmos albumus, bet vēl neesmu saņēmusies, tas gan ir laikietilpīgs darbiņš.

Tā kā Tavi puikas vēl ir salīdzinoši mazi dauzoņas, un smukie albumi parasti ir pakļauti radošu izpausmju riskam, saki - vai jums ir albumi ar drukātām bildēm, jeb bildes glabājiet kādā virtuālā albumā?

K: Pagaidām tas ir tāds digitāltaustāmais albumu mikslis. Kaut kad ir attīstīts, bet 90% vēl joprojām glabājas digitālajā krātuvē. Tā būs mana pavasara tīrīšanas apņemšanās - sakārtot savu digitālo albumu :))

Kā Tu izvēlies, cik bieži un kādi ir iemesli fotosesijas organizēšanai? Un kas nosaka vietas, fotogrāfa izvēli?

K: Ģimenes svētku fotosesijas ir plānoti pasākumi, bet laikam arī vienīgās tādas super plānotās fotoseijas ir tieši Ziemassvētku. Pārējās ir spontānās :) Mūsu kāzu fotogrāfs nu ir kļuvis par mūsu draugu un ir reizes, kad viņš uzraksta - man ir jauni “agregāti” braucam testēt. Vai man ir kāda ideja, rakstu viņam, ja brīvs, laižam jau pēc stundas.

Kāda ir atšķirība pašu fotografētiem mirkļiem un profesionālai fotosesijai, kā Tu uz to raugies? Droši, ka aba veida bildes ir mīļas un svarīgas kopējo atmiņu albumā, taču noteikti ir kādi kritēriji, iemesli, kādēļ Tu apzināti veido profesionālas fotosesijas.

K: Pašu ķertie mirkļi ir un paliks īpaši ar to, ka tie ir sponāni, tas ir burtisks mirkļa tvēriens, kad redzi, ka mazais ar saldējumu ir nosmērējis visu seju vai iesēdies peļķē. Fotosesija, lai cik dzīva un nepiespiesta gaisotne būtu, tāpat tu visu laiku piedomāsi, ka kāds ķer kadrus. Bet, kvalitāti salīdzināt ir neiespējami. Ja vēlies ģimenes bildes attīstīt lielformātā, tad (manuprāt) fotogrāfs ir tas, kurš šo materiālu vislabāk sagatavos.

Kādas ir Tavas atmiņas no Ziemassvētku fotosesijas kopā ar PIKU?

K: Kad mūs paaicina uz fotosesiju, es vienmēr jautāju vai fotogrāfs ir strādājis ar divgadniekiem :) Man ir svarīgi, lai fotosesijā mēs visi justos labi. Lai bērniem neliktu sēdēt vienā vietā caur negribu, lai viņi var aiztikt dekorācijas (jā tā divgadnieki dara - pēta - visu), lai nav uzreiz mammai jālec pār galvu pār kaklu, ka nedod dievs tā dekoratīvā dāvana tiks paņemta rokās, vai dekortīvais sniedziņš aizkļuvis kādam aiz krāgas, nevis palicis tieši tajā kvadrātmetrā, kur kāda tante nolikusi :)) Man šķiet, ka fotogrāfam tas ir izaicinājums, visu laiku kustīgus “modeļus” noķertu kadrā, tāpēc liels paldies fotogrāfam un visai piku komandai :)

Ko jums ģimenē nozīmē kopīgie mirkļi?

K: Tā ir mūsu ikdiena :) Mēs visu laiku esam kopā (ja neesam darbos). Vakari, brīvdienas. Uzpucēt māju, gatavot ēst, iet ārā, lasīt grāmatu, braukt ar ričukiem - tie visi ir mūsu kopīgie mirkļi, kurus bieži vien aizmirstam baudīt, bet mēs mācamies.

Kāds būtu Tavs novēlējums cilvēkiem (ģimenēm) Latvijā šajos Ziemassvētkos?

K: Paraudzīties uz lietām ar bērnu acīm. Rast pašiem sevī svētku sajūtu. Radīt to. Cept piparkūkas. Iet mežā pakaļ eglei. Iedegt bīnumsveci un ļaut brīnumam mirdzēt bērnu acīs, ļauties šim bērnu priekam un priecāties līdzi to novērtēs arī jūsu bērni. Lai smiekli skan jūsu mājās!

Paldies Kristīnei Dzenītei par sniegto atvērto un sirsnīgo interviju!

Fotogrāfe: Laura Puncule

Stiliste: Ieva Anže

Nav komentāru

Komentēt